Akmens eņģelis

Romāns “Akmens eņģelis”, kurā neuzkrītoši ievīti autobiogrāfiski motīvi, autores bērnības un jaunības atmiņas, sarakstīts elegantā, liriskā prozā, kas precīzi modulē varoņu savdabīgās balsis. Gribētos atzīmēt, ka prērijas fermeru, mazpilsētiņas iedzīvotāju un lielpilsētas vienkāršo ļaužu skarbie, taču vienlaikus smalki niansētie portreti neviļus atsauc atmiņā Jāņa Jaunsudrabiņa un Vizmas Belševicas klasiskos darbus. Romāna galvenā varone Hagara Šiplija ir vienkārša, patiesību sakot, ne pārāk simpātiska sieviete, kuru dzīve nav saudzējusi, turklāt viņas mūžs neizbēgami tuvojas norietam. Un tomēr, pat deviņdesmit gadu vecumā, kad nākotnē gaida vienīgi veco ļaužu pansionāts vai slimnīcas palāta, Hagara nav zaudējusi aso mēli, cīņas garu un apbrīnojamu spēju bez lieka sentimenta vērtēt piedzīvoto un pārdzīvoto. Ne velti kāds no Lorensas romāna cienītājiem pārsteigts piezīmē: “Izklausās visai drūmi, taču Hagaras tēls ir neparasti saviļņojošs. Viņa ir ātras dabas sieviete, neganta, nejauka un vienlaikus ārkārtīgi pievilcīga.” Gribētos piebilst, ka prasmīgi un iejutīgi tēlotais vienkāršo ļaužu liktenis postoša sausuma un Lielās depresijas laikā 20. gs. trīsdesmitajos gados ir tēma, kas nav zaudējusi savu aktualitāti arī 21. gs. sākumā